Pārtūrisms – ne tikai posts, bet arī jaunas iespējas!

Pārtūrisms jeb kā daudzi dēvē virstūrisms ir kļuvis par vienu no šī brīža aktuālākajām tēmām visā pasaulē. Ceļotāju skaitam turpinot pieaugt, arvien vairāk galamērķu ievieš dažādus kontroles mehānismus, lai mazinātu negatīvās sekas, ko rada pārmērīgas tūristu plūsmas. Savukārt mazpazīstamākiem galamērķiem tā ir iespēja piesaistīt uzmanību sev ar unikālu un kvalitatīvu atpūtas piedāvājumu!

“Balttour” intervijā ar Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) prezidentu Ēriku Lingebērziņu skaidro, kā pārtūrisms var ietekmēt šī brīža ceļošanas paradumus un kas būtu jādara, lai mazinātu lielo tūristu plūsmu.

Kā pārtūrisms var mainīt šī brīža ceļošanas tradīcijas?
Mums jārēķinās, ka būs jauni ierobežojumi. Pēc manām aplēsēm, arī Rīgai, sasniedzot tūristu skaitu vairāk par 5 miljoniem gadā, būtu jāievieš ierobežojumi. Bet mums nav jākoncentrējas uz ierobežošanu, bet gan uz tūrisma produktu attīstību. Tas ir stāsts par atgriešanos pie tūrisma sākuma būtības – kāpēc cilvēks ceļo? Vai viņš ceļo tāpēc, ka zemo izmaksu aviokompānija piedāvā lētu biļeti un cilvēks aizbrauc nezinot, ko viņš grib, vai arī cilvēks apzināti izvēlas galamērķi, jo tas atbilst viņa interesēm un vajadzībām. Viņš saplāno ceļojumu tā, lai uzzinātu maksimāli daudz par valsti, tās kultūru un tradīcijām.
Tūristu skaits kļūs tikai lielāks. Tāpēc, jo agrāk galamērķis pateiks, ko vēlas un ko nē, jo vienkāršāk būs. Piemēram, Latvijā šobrīd nav pārtūrisma, bet kāpēc lai mēs neieviestu mehānismu, ka vienas nakts tūrists maksā 25 eiro lielu nodokli, bet tūrists, kas paliek četras naktis, nemaksā neko. Nebūtu jākoncentrējas uz kaut kā ierobežošanu, jo mēs vairs neko nevaram ierobežot, – pandoras lāde ir vaļā, un tūristu kļūs tikai vairāk. Ar to mums jārēķinās! Tāpat ir skaidrs, ka mums par to būs jāmaksā ar augstākām nodevām un biļešu cenām. Mums būs jāmaksā arī par negatīvajām sekām, ko rada lielā tūrisma plūsma.

Kādi pasākumi būtu jāveic, lai mazinātu masu tūrismu un tā negatīvo ietekmi?
Lielākā problēma Eiropā ir neproporcionāla tūristu plūsmu sadale. Piemēram, pēc ekspertu aplēsēm, Spāniju vien 2024. gadā iespējams apmeklēs 100 miljoni tūristu gadā, bet, piemēram, Latvija, Igaunija, Lietuva un citas valstis, kur tūristu skaits ir mazāks, domā, kā piesaistīt tūristus. Tā vietā, lai apkarotu un cīnītos pret lielajām tūristu plūsmām, mazāk apmeklētām vietām būtu jākoncentrējas uz daudzveidīgāku un tūristu pieprasījumam atbilstošāku piedāvājumu. Respektīvi, ja Barselonā ir par daudz tūristu, vai tos, piemēram, kurus interesē arhitektūra, nevarētu novirzīt uz Rīgu vai Vīni.
Tas rada jautājumu: uz ko koncentrējas tūrisma galamērķu pārvaldīšanas organizācijas katrā valstī? Vai mēs fokusējamies uz tūristu skaitu, vai mēs koncentrējamies uz uzturēšanās ilgumu? Ja koncentrējamies uz tūristu skaitu, tad jāiegulda nauda mārketingā un jāpiesaista tūristi vēl un vēl. Ja koncentrējamies uz uzturēšanās ilgumu, tad jāveido plašāks produktu klāsts, lai tūristam būtu ko darīt konkrētajā galamērķī vairākas dienas. Pārtūrismu veido zemo izmaksu aviokompāniju piedāvājums, liela loma ir iespējām izīrēt dzīvesvietu īstermiņā. Katra Eiropas Savienības valsts risina īstermiņa īres jautājumu, kā nu var, bet ir aktuāls jautājums – kā mēs varam cīnīties ar negatīvo, ko sniedz internets kopumā. Ja mēs aizvērsim “Airbnb”, tad tā vietā atvērsies citi kanāli. Es negribu teikt, ka neko nevar darīt, bet tas drīzāk ir dialogs ar šo dzīvokļu izīrētājiem. Viens no veidiem, kā risināt īstermiņa īres problēmu, ir pagarināt tūristu uzturēšanās laiku, lai ir mazāka viesu rotācija. Piemēram, no divām naktīm pāriet uz četrām naktīm un tad no četrām uz sešām. Rezultātā, jo ilgāks ir viena tūrista uzturēšanās laiks galamērķī, jo mazāk iespēju tur ir nokļūt citiem. Līdz ar to šis galamērķis kļūst grūtāk pieejams.

Kādas sekas var būt pārtūrismam?
Tas ir ilgtspējas un atbildības jautājums. Tūrisma galamērķu pārvaldības organizācijām būtu nopietnāk jāuzņemas atbildība. Jo mēs redzam, ka tur, kur ūdens jau ir izlijis, kaut ko sasmelt ir ļoti sarežģīti. Venēcija, Parīze, Amsterdama, Barselona – šiem galamērķiem šobrīd ir grūti kaut ko kardināli mainīt. Bet tur, kur ūdens vēl nav izlijis, visu var mainīt. Pirmkārt, tas ir jautājums, kāda ir politika attiecībā uz zemo izmaksu aviokompānijām, otrkārt, kādi ir kontroles mehānismi dzīvokļu izīrēšanai un tūrisma nodevām. Jādomā, vai tiek radīti apstākļi, lai tūristi uzturētos ilgāk. Un tas ir jautājums arī visiem uzņēmējiem. Ir jākoncentrējas uz atbildīgu tūristu, kuram interesē vietējā arhitektūra un kultūra, kuram interesē gastronomija un daba. Vienlaikus tā ir iespēja mazāk populāriem galamērķiem ar kvalitatīvu atpūtas piedāvājumu piesaistīt sev jaunus tūristus.